Uldis Dumpis nekad nav tēlojis mīlētājus un „bālos zēnus”, viņam nācies spēlēt gan „labos”, gan „sliktos” ar mugurkaulu un stāju – jūrniekus, militāristus, neordinārus tēvus dažāda vecuma bērniem. Aktieris ar savu personību piepilda telpu un jūt partneri, humora piepildīts naivums piemīt viņa labi noaugušajiem varoņiem, un viņi nav uz mutes krituši. Dumpis prot arī dažus vārdus pateikt tā, ka „anekdote būs dzimusi”. Dumpis liek sevi pamanīt jau epizodiskā – Brieža – lomā filmā „Ceplis” (1972), savukārt Didzis filmā „Pūt, vējiņi!” (1973) allaž ir Ulda (Ģirts Jakovļevs) ēnā, skaidri nojaušams, ka šis puisis ņem no dzīves to, ko tā piedāvā. Dumpja lomu loma ir Tūteru Ēriks filmā „Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) – te viņš ar savu kūsājošo klaunādi, kas saglabā reālisma iezīmes, uzdod toni visai filmai. Slikts pļāvējs, slikts autovadītājs, slikts jaunu meitu mīlētājs un slikts vīrs. Bet cik pievilcīgs vīrietis! Katrs būtu pelnījis tik koķeti dusmīgu, skopu un vienlaikus labsirdīgu tēvu kā Dumpja tēlotais mazā Emīla tēvs ģimenes filmā „Emīla nedarbi” (1985). Īpaši izceļama ir Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera loma filmā „Baiga vasara” (2000), kur nodevība, bailes un karjerisms sajaucas pamatīgā kokteilī. Emociju gamma Dumpja tēlotā Muntera sejā mainās viena kadra ietvaros, tas ir izcila aktiera cienīgs darbs. Arī Dumpja tēlotais Barons, kurš prot ar godu zaudēt zemniekam (filmā „Rūdolfa mantojums”, 2010) ir vērā ņemams sniegums. Uldis Dumpis uz ekrāna ir pašvērtība, ko kinorežisori ar prieku respektē.