When you first meet Kaspars Putriņš, you get the impression that this person lives outside of time. Friends call him a Renaissance man. Kaspars builds medieval musical instruments which are very rare in Europe, works as a sound director, forms part of the alternative music group “Amoral Psychosis”, and studies developments in nature and space. Not only Kaspars’s professional activity, but also his very way of life raises the question – does the age create a man, or does a man create his age?

Pirmo reizi satiekot Kasparu Putriņu, rodas iespaids, ka šis cilvēks dzīvo ārpus laika. Draugi viņu sauc par Renesanses laika cilvēku. Kaspars būvē Eiropā ļoti reti sastopamus viduslaiku mūzikas instrumentus, nodarbojas ar skaņu režiju, spēlē alternatīvās mūzikas grupā “Amorālā psihoze”, pēta norises dabā, telpā un cilvēkā. Ne tikai Kaspara profesionālā darbība, bet arī dzīvesveids liek uzdot jautājumu – vai laikmets rada cilvēku, vai arī cilvēks rada laikmetu? Filmas sižetisko līniju veido senā instrumenta – klavicimbalas – radīšanas process. Šo instrumentu spēj radīt vien daži meistari visā pasaulē, starp kuriem ir arī Kaspars. Instrumenta vēsturiskās liecības ir pavisam niecīgas, tādēļ procesa īstenošana mūsdienās ir kas vairāk par tehnisku darbu – tas ir meistara radīts mākslas darbs. “Renesanses laika cilvēks” ir filma par cilvēka attieksmi pret savu laikmetu un vidi – par to, kā cilvēks rada kultūras vērtību ar ideju, talantu un paša rokām.