Vecais dārznieks harmonijā ar dabas ritmu un seno latviešu dzīves gudrību no rīta līdz vakaram strādā Viņa piepildījums un laime ir dārzs, kas viņam vairs nepieder, bet ko par savu uzskata – liels, gadu gadiem viņa darba ieguldījums. Viņš sarunājas ar to, un dārzs viņam atbild, sniedzot patvērumu un bagātīgu ražu.

Pienāk rudens, un dārza darbu kļūst arvien vairāk, taču viņš spītīgi turpina strādāt. Dārznieks atskārš, ka steigas un milzīgā darba apjoma dēļ ar visu nav ticis galā.

Gados jaunie mājas saimnieki, vēlēdamies atvieglot Dārznieka ikdienu, pieņem jaunu dārznieku.

Vecā dārznieka mīlestība pret dārzu un nevēlēšanās to dalīt ne ar vienu liek viņam pieņemt lēmumu, kā palikt savas dzimtas dārzā uz mūžīgiem laikiem.

Poētiski simbolisks stāsts par zūdošo laiku, Latvijas zemi un mūsdienu realitāti.