When old auntie Mirta succeeds in a lottery and wins a car, which she cannot use herself, different family members are suddenly there to 'be helpful' in favor to get the car after aunties' death, not to mention, they never have come before to help her. The funny rivalry between two parts of family, a foolish jealousy to the near living peasants' family, which had always non-selfishly been there for auntie, is a caricature of greasy human nature. This is a slight humor of the Soviet life details as well. But aunt Mirta isn't fool, and is still young in her heart until her last minute, that appears in her last will - to whom the car, the limousine in the color of St. John's night goes.

Mirtas tantei jau pāri astoņdesmit. Vīrs miris, dēli krituši karā. Dzīvo viena, apdarot darbus cik spēka pietiek. Vienīgie, kas palīdz un uztur kontaktus ir kaimiņi — kolhoza traktorists Jāzeps Gilučs un viņa kuplā ģimene vienmēr ir līdzās. Un tad, vienā dienā viss mainās. Mirtas tantes rokās nejauši nokļūst loterijas biļete, kura izrādās laimīga un tagad Mirtas tantes šķūnītī stāv tiem laikiem lepns auto — VAZ-2101, kuras dokumentos ierakstīts: "cveta beloj noči", ko Mirtas tante latviski tulko kā "Jāņu nakts krāsā". Uzzinājuši par Mirtas tantes laimestu, ciemos sarodas radi un radu radi — visi priecīgi satikt tanti, visi gatavi palīdzēt, vēlēdamies būt ierakstīti testamentā kā auto mantinieki. Tad sākas pietiekami ironisks stāsts par alkatību, divkosību, par viltību, par iemīlēšanos un visādiem ķīviņiem. Mirtas tante vairākkārtīgi pārraksta testamentus — kurš nu katrā brīdī liekas visvairāk pelnījis lielo mantojumu.

Восьмидесятилетняя тетушка Мирта, одиноко живущая в деревне, выигрывает по лотерейному билету «Жигули». Все многочисленные родственники, о которых она раньше и не подозревала, разом нагрянули в деревню и стали бесцеремонно размышлать о том, кто должен по праву унаследовать машину… Но Мирта принимает неожиданное для них решение — свой лимузин цвета белой ночи она дарит своему верному поклоннику…