Rolandam Kalniņam piemīt dvēseliska inteliģence, un viņa filmām laika ritums nāk tikai par labu, jo veido jaunus kontekstus un atklāj sākotnēji nenolasītus satura un zemteksta slāņus. Kalniņa interese par cilvēku rīcību dramatiskās laikmetu griežu situācijās aizsākas jau ar filmu „Vētra” (1960, sadarbībā ar Vari Krūmiņu) un turpinās pat pēc 25 gadiem filmā „Ja mēs visu to pārcietīsim...” (1987).

Pētot šo tēmu, kopā ar scenāristu Viktoru Lorencu Kalniņš pieskaras latviešu leģionāru traģēdijai filmā „Akmens un šķembas” (arī „Dzimtene, piedod”, „Es visu atceros, Ričard!” – filmas nosaukums cenzējošo instanču dēļ tiek vairākkārt mainīts). Pēc pabeigšanas filma tomēr tiek pakļauta cenzūrai un kļūst par „plaukta filmu”. Arī nākamajai Kalniņa filmai „Četri balti krekli” (1967, filma tajā laikā iznāca ar nosaukumu „Elpojiet dziļi…”), ir uzspiests aizlieguma zīmogs līdz 1986. gadam. Gunāra Priedes scenārijā, Imanta Kalniņa mūzikā 60. gadu dumpīguma enerģija jauneklīgi spraucās ārā no absurdās padomju sistēmas. Kalniņš apliecināja sevi kā smalkas ironijas meistars, kas izmanto precīzas laikmeta zīmes.

Kalniņa daiļrades mākslinieciskā kulminācija ir stilistiski izsmalcinātā filma „Ceplis” (1972), kas stāsta par Latviju pirms II pasaules kara un šarmanto plēsoņu, biznesa mahinatoru Edgaru Cepli. Estētiskas intrigas un skices līmenī aprāvās filmēšanas periodā aizliegtā filma „Piejūras klimats” (1974). Savās filmās Kalniņš (kopā ar operatoriem Gvido Skulti un Miku Zvirbuli, māksliniekiem Gunāru Balodi un Uldi Pauzeru) prasmīgi stilizēja vidi, variēdams to no dokumentālas imitācijas līdz atsvešinātai estetizācijai.